We have detected that you are located in . Do you want to switch to the local site?
2025. gada 12. augusts
Emocionālā ēšana bieži rodas kā reakcija uz stresu, trauksmi vai vientulību – tā nav gribas trūkuma pazīme, bet mēģinājums pašregulēties, skaidro psiholoģe Anita Tože. Ja ēdiens kļūst par vienīgo veidu, kā nomierināt sevi, šī uzvedība var nostiprināties un kļūt par ieradumu, kas ilgtermiņā kaitē gan fiziskajai, gan garīgajai veselībai.
Klīniskā psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Anita Tože.
“Emocionālā ēšana sākas kā adaptīvs mehānisms – mēģinājums tikt galā ar trauksmi, vientulību, spriedzi,” uzsver klīniskā psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Anita Tože. “Ēdiens kalpo kā tūlītējs mierinājums, un, ja nav citu prasmju kā nomierināt sevi, šī uzvedība nostiprinās.”
Psiholoģe norāda, ka emocionālās ēšanas uzvedībā būtisku lomu spēlē vides kairinātāji – smaržas, situācijas, noteiktas vietas. Dzīves laikā cilvēkiem izveidojas noteiktas asociācijas, kas saistās ar ēdienu – konkrēta smarža vai garša uzreiz raisa atmiņas un izjūtas. Tādējādi veidojas nosacītais reflekss: pat neesot fiziski izsalkušam, cilvēks dodas pēc ēdiena, lai gūtu baudu. Ja šī bauda sāk tikt izmantota zemu emociju stāvoklī, rodas tendence bēgt no grūtām izjūtām, izmantojot ēšanu.
“Emocionālā ēšana nereti iestājas pēc šāda modeļa: vispirms rodas diskomforts, ko mēģina mazināt ar ēdienu. Tas sniedz īslaicīgu atvieglojumu, taču pēc tam seko vainas sajūta, pārmetumi sev vai jauns stress, kas savukārt atkal noved pie vēlmes ēst,” skaidro Tože. Tādējādi nostiprinās apburtais loks, kuru bez apzinātas rīcības ir grūti pārraut.
Psiholoģe uzsver, ka ēšanas uzvedība var kļūt par ierastu stratēģiju iekšējās spriedzes mazināšanai, īpaši, ja cilvēkam nav pieejami veselīgāki emocionālās pašregulācijas veidi. Šī uzvedība sākotnēji var šķist nekaitīga, taču ilgtermiņā noved pie hroniska stresa, svara problēmām un psiholoģiskām grūtībām.
Būtisku lomu spēlē arī ultrapārstrādāta pārtika, kas rada spēcīgu, ātru apmierinājumu un aktivizē tos pašus smadzeņu centrus, kas iesaistīti atkarībās. “Šāda pārtika ir kā smilšu pils, kas izšķīst organismā bez īpašas piepūles – ķermenis vairs nedara savu dabisko darbu. Tas ir līdzīgi kā apbalvojuma mehānisms, kas nostiprina ēšanas ieradumus,” norāda Tože.
Par emocionālās ēšanas problēmu var liecināt biežas pārēšanās epizodes, kam seko vainas sajūta, izvairīšanās no sabiedrības, uz svaru balstīta pašvērtība un domāšana “es vilkšu to un darīšu šo, kad būs nomests svars”. Šie signāli liecina, ka situācija jau ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti. Kāda ir sabiedrības attieksme pret aptaukošanos Latvijā, lasiet šeit.
Psiholoģe aicina skatīt aptaukošanos kā biopsihosociālu parādību, ko veido bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie faktori. Svaru var ietekmēt arī bērnībā iemācīti ēšanas ieradumi (piemēram, ēdiens kā apbalvojums), apkārtējās vides kārdinājumi un sociālā nevienlīdzība. “Ne visiem cilvēkiem ar lieko svaru ir psihiski traucējumi – un ne visiem ar psihiskiem traucējumiem mainās svars. Šīs lietas nav automātiski saistītas,” uzsver Tože.
Sabiedrībā vēl aizvien pastāv uzskats, ka liekais svars ir cilvēka vaina vai pašdisciplīnas trūkums, taču šāda stigmatizācija tikai pastiprina problēmu. “Cilvēks to jūt, internalizē un sāk ticēt, ka ir slinks vai nespējīgs. Tas rada kauna sajūtu, zemu pašvērtējumu un vēl vairāk veicina emocionālo ēšanu,” skaidro psiholoģe. Šī negatīvo domu ķēde var nopietni kaitēt garīgajai veselībai.
LV25OB00010
