Zaznali smo, da se nahajate v . Ali želite preklopiti na lokalno spletno mesto?
Pārmetumi, ka cilvēkam ar virssvaru atliek tikai mazāk ēst, lai kļūtu slaidāks, grupu treniņu nodarbībās nav, ko meklēt, vai “tas nav pa īstam”, ja aptaukošanos ārstē medikamentozi. Joprojām ap liekā svara un aptaukošanās tēmu valda ne viens vien greizs pieņēmums un aizspriedums. Mītus kliedēt palīdz endokrinoloģe Gita Avotiņa.
Raksts tapis sadarbībā ar www.delfi.lv, to variet lasīt arī ŠEIT.
Pārmaiņas sabiedrības attieksmē pret lieko svaru un aptaukošanos nenotiek strauji. Ja medicīnas nozare šobrīd ar lielāku izpratni raugās uz svara samazināšanu, tad līdzcilvēku pateiktais var būt tas, kas kādu attur saņemties nozīmīgajam solim – sakārtot savu veselību un uzlabot fizisko labsajūtu. Un viens no soļiem, kā veicināt izpratni, ir kliedēt mītus – lūk, daži no biežākajiem!
Kad virssvars ilgu laiku ir bijis ikdienas sabiedrotais, nākas dzirdēt pieklusinātus pārmetumus no svešiniekiem vai pat skaļākas piezīmes no tuviniekiem. “Var jau tā domāt, ka viņi to nedzirdēs vai nepamanīs, bet komentāri mēdz būt pat ļoti sāpīgi, piemēram: “Vai tu redzēji, ko viņa ielika savā šķīvī?” Cilvēku nevajag vainot. Jāatceras, ka mēs šo cilvēku redzam vienā viņa dzīves situācijā. Tas nav tas, kā viņš dzīvo 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, 365 dienas gadā,” pauž Gita Avotiņa.
Uzturs ir tikai viens no daudziem faktoriem, kas ietekmē liekā svara uzkrāšanos, lielākoties jāraugās uz bioloģiskajiem organisma procesiem. “Aptuveni līdz 70 % ietekmē bioloģiskie procesi, bet atlikušie 30 % ir mūsu ikdienas izvēles un ieradumi. Jābeidz vainot cilvēku savā slimībā. Jā, aptuveni 30 % var koriģēt. Bet mēs neizmainīsim mūsu vecāku nodotos gēnus, neizmainīsim kādas pārmantotas slimības vai augstāku apetīti, vai zemāku sāta sajūtu, jo arī to var noteikt gēni,” skaidro endokrinoloģe. Tāpēc svarīgi atcerēties – sabalansēts, pilnvērtīgs uzturs ar katram cilvēkam pielāgotu kaloriju daudzumu ir būtisks svara samazināšanai, taču lieko svaru un aptaukošanos var būt nepieciešamība ārstēt, izmantojot dažādu metožu kopumu.
Vēl viens mīts, kas sabiedrībā iesakņojies, – cilvēkam ar lieko svaru nav pa spēkam sports, kas intensīvāks par vienkāršu pastaigu. “Nākas dzirdēt: “Mēs jau tevi neaicināsim uz sporta zāli, tu jau neko nevari.” Tas īstenībā ir ļoti nosodoši pret šo cilvēku. Mēs nezinām, kā viņš dzīvo ikdienā. Un tad izrādās, ka cilvēks ar virssvaru var ātrāk par visiem uzkāpt pa virvi, jo ir ļoti fiziski trenēts, bet bioloģisku iemeslu, kādas saslimšanas, medikamentu lietošanas vai citu apsvērumu dēļ viņam ir radies virssvars,” norāda Gita Avotiņa.
Liekais svars nav šķērslis doties uz sporta zāli vai nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm. Katra kustība, vingrinājums un fiziskā aktivitāte ir vērtīga un pa spēkam, ja to pielāgo konkrētā cilvēka spējām. Turklāt aptaukošanās ārstēšanas ceļā ļoti būtiski ir ne tikai aerobie jeb sirds treniņi, bet arī spēka treniņi ar apsmagojumu, lai saglabātu un palielinātu muskuļu masu.
Sabiedrībā joprojām bieži dzirdams uzskats, ka risināt liekā svara jautājumu vai ārstēt aptaukošanos ar medikamentu palīdzību ir nepareizi, slikti vai tas “nav pa īstam”. “Ka ir tikai viens pareizais veids, kā zaudēt svaru, – ar ciešanām, ar sviedriem. Un, ja tas nenotiek grūtas cīņas rezultātā, tad tas nav pareizi,” piemēru saistībā ar aizspriedumiem min Gita Avotiņa.
Svara zaudēšanas medikamenti, īpaši GLP-1 receptoru agonisti, ir tikai viens no rīkiem, kā samazināt svaru, bet mītus rada nezināšana par to, kā medikaments darbojas. “Viens no mehānismiem, kā šīs grupas medikamenti darbojas, – tie aizkavē kuņģa un zarnu trakta iztukšošanos, ēdiens ilgāk ir kuņģī, cilvēks apēd mazāk. Kā arī tas iedarbojas uz aizkuņģa dziedzeri no glikozes atkarīgā veidā, proti, liek izdalīt insulīnu tikai tad, kad glikozes līmenis asinīs ir paaugstināts, tādējādi palīdzot šūnām labāk uzņemt glikozi un samazinot glikagona izdalīšanos, tā samazinot aknu izdalīto glikozi. Tas iedarbojas arī uz galvas smadzeņu apetītes un sāta regulācijas centriem – gribas mazāk našķēties starp ēdienreizēm, samazinās kāre pēc trekniem un/vai saldiem ēdieniem,” skaidro endokrinoloģe.
Izcelts: “Ir ļoti viegli pateikt: “Neēd visu zupas šķīvi, apēd pusīti.” Bet, ja cilvēkam ir pastiprināta apetīte vai sāta sajūta iestājas lēnām, var jau ēst zupu ar tējkaroti, bet tas nenovedīs pie sajūtas, ka pēkšņi ir iegūts sāts.” – Gita Avotiņa, endokrinoloģe
GLP-1 receptoru agonistu medikamenti ir tikai viens no palīglīdzekļiem, kā sasniegt veselības uzlabojumu un pašsajūtas uzlabošanos aptaukošanās gadījumā. “Lielais darbiņš jau tāpat jāizdara cilvēkam pašam. Lietojot šīs grupas medikamentus, ir fizisko aktivitāšu mērķi, ir uztura mērķi, uzturvielu grupu mērķi, kas būtu jāizpilda, ūdens dzeršanas mērķi, kas pat bez medikamentiem nav vienkārši – izdzert 30 līdz 35 mililitrus ūdens uz vienu kilogramu ķermeņa svara,” uzsver Gita Avotiņa. Tāpat katram medikamentam ir indikācijas un kontrindikācijas – kad drīkst un kad nedrīkst to lietot. Tieši tādēļ tos izraksta ārsts un bez speciālista ziņas nelieto.
Cilvēkus ar aptaukošanos brīdī, kad uzzina par plāniem hronisko slimību ārstēt medikamentozi, “padomdevēji” nober ar frāzēm, ka svars atgriezīsies dubultā, ka būs dažādas blaknes, piemēram, matu izkrišana, vai zāles būs jālieto visu atlikušo mūžu. Šie ir mīti, kas ir tikai daļēji patiesi: tiem ir medicīnisks pamatojums, kas nav saistīts tikai un vienīgi ar medikamentu.
Aptaukošanās pēc definīcijas ir recividējoša slimība – ar tendenci svaram atgriezties. Tāpēc pie jebkuras izvēlētās metodes – ķirurģiska svara samazināšana, uztura un dzīvesveida intensīvas izmaiņas – cilvēks var perfekti pildīt sniegtās rekomendācijas, bet zaudētais svars var atgriezties. “Tas ir tīri bioloģiski. Kāpēc cilvēce ir izdzīvojusi? Jo ķermenis tiecas uz lielāko svaru, kāds dzīves laikā ir bijis. Tas cilvēkiem ir ļāvis izdzīvot bada gadus, kara gadus, kad vienkārši nebija ēdiena pieejamības. Šie izdzīvošanas mehānismi nemainās tik strauji, tas ir tūkstošu gadu process, kas neizzūd 100 gadu periodā. Mūsu bioloģija veicina to, ka svars atgriežas,” skaidro endokrinoloģe.
Izcelts: “Tāpēc pacientiem saku – sakārtotam uzturam, fiziskajām aktivitātēm un rūpēm par veselību ir jākļūst par dzīvesveidu ilgtermiņā. Tas nevar būt īslaicīgi: palietošu medikamentu pusgadu – un viss, iešu uz sporta zāli gadu, zaudēšu svaru un pēc tam vairs nevajadzēs.” – Gita Avotiņa, endokrinoloģe
Kā jebkuram procesam, arī svara samazināšanai ir plato fāzes, un to ietekmē ļoti daudz un dažādi faktori – sezonālas saslimšanas, kad organisms cīnās ar vīrusiem, svētki, kuros ir tikai normāli apēst kādu kūkas gabaliņu. “Galvenais ir nesatraukties un izturēt, jo tas pāries. Es pacientiem to ilustrēju šādi: svara zaudēšana, vienalga, kādu stratēģiju mēs izvēlamies, nav šļūkšana pa slidkalniņa uz leju. Tas notiek ar kāpumiem un kritumiem, brīžiem straujāk un brīžiem lēnāk,” pauž endokrinoloģe.
Kas attiecas uz pieņēmumiem, ka izkritīs visi mati un āda to vien darīs, kā karāsies pēc svara samazināšanas, – arī tam ir izskaidrojums. Matu izkrišana var pastiprināties dažādu iemeslu dēļ, taču tā pastiprinās, ja zaudē svaru, bet ne obligāti. Kad iestājas svara noturēšanas fāze, arī matu izkrišanas fāze beidzas. “Savukārt, runājot par lieko ādu, – elasticitāti ļoti ietekmē ģenētiskie faktori. Ja mēs runājam par lielu svara zudumu, kad cilvēks zaudē 20 kilogramus svara vai vairāk, skaidrs, ka kādam tas būs vairāk pamanām, citam mazāk,” skaidro endokrinoloģe.
“Ja sāksi, būs jālieto visu mūžu,” – bieža frāze, ko dzird cilvēki, kuri aptaukošanos ārstē ar GLP-1 receptoru agonistu grupas medikamentiem. Lietojot medikamentus, ārsts pielāgo devas svara zaudēšanas fāzē un svara uzturēšanas fāzē, tāpēc to lietošana nav pusgada vai gada jautājums, bet pat ilgāka laika perioda, kas ir pavisam normāli. “Pēc starptautiskajām rekomendācijām, medikamentu lietošana jāpārtrauc pavisam, ja ķermeņa masas indekss (kg/m²) ir 19 vai zemāks, īslaicīgi pirms operācijām vai izmeklējumiem vispārējā narkozē, kā arī, plānojot grūtniecību, vismaz 2 mēnešus pirms grūtniecības iestāšanās un grūtniecības laikā. Protams, smagās situācijās, kad attīstās nopietnas blaknes, tas jāpārtrauc nekavējoties. Retāk, bet, ja medikaments nesniedz klīnisko efektu (tas tiek pieņemts kā vismaz 5 % svara zuduma 3–6 mēnešu laikā), tā lietošana nebūs mērķtiecīga,” ieskicē Gita Avotiņa.
Taču ilgstoši nenozīmē uz mūžu – organismam ir jāatļauj metaboli adaptēties un “aizmirst” iepriekšējo lielāko ķermeņa svaru, ko tas sasniedzis, lai pie tā neatgrieztos, jo arī ķermeņa atmiņa nav mūžīga. “Ja cilvēks ilgāku laiku dzīvo zemākā svarā, organisms kā lielāko svaru pieņems zemāku skaitli nekā iepriekš,” stāsta endokrinoloģe.
Par mītiem un aizspriedumiem ir svarīgi runāt, jo visbiežāk tieši apkārtējo attieksme ir tā, kas mudina doties pie ārsta un sākt samazināt virssvaru vai ārstēt aptaukošanos, vai, tieši pretēji, padara situāciju vēl grūtāku un smagāku cilvēkam, kurš sirgst ar aptaukošanos, kas veicina vēl lielāku svara pieaugumu. “Nosodījums nodara kaitējumu veselībai – gan fizioloģiski reaģējot, gan ar paaugstinātiem iekaisuma rādītājiem, paaugstinātu asinsspiedienu, gan ar ēdienu un fiziskajām aktivitātēm saistītiem uzvedības modeļiem,” pamato endokrinoloģe.
Aizspriedumi mazina cilvēka vēlmi doties pie veselības aprūpes speciālistiem – un tiem ne vienmēr ir jānāk no pašu speciālistu puses, sāpināt var arī tuvinieku vārdi. Saprotošu un pretimnākošu gaisotni nodrošina arī vide. “Man ļoti patīk, ka manās darbavietās ir krēsli bez roku balstiem, jo tas nozīmē – šeit varēs apsēsties jebkurš. Ir ļoti pazemojoši, ja nav iespējams elementāri apsēsties,” stāsta Gita Avotiņa. Arī tik elementārai lietai kā svēršanās un mērīšanās ārsta kabinetā ir liela ietekme uz pašvērtējumu, tāpēc – ideāli, ja tas notiek aiz aizvērtām durvīm, divatā un bez svešu acu un ausu pāra, turklāt ar svariem, kuriem nav diskriminējoša 100 kilogramu ierobežojuma.
Aptaukošanās ārstēšana nav tikai “svara nomešana”, kad jāierauga konkrēts skaitlis uz svariem. Tā ir veselības uzlabošana, pašsajūtas uzlabošana un aptaukošanās izteiktības mazināšana. “Varbūt cilvēkam bija 2. tipa cukura diabēts un, ārstējot aptaukošanos, tagad jau ir prediabēts, vai varbūt vispār glikozes vielmaiņas traucējumu vairs nav. Tas jau ir, pirmkārt, par dažām tabletēm mazāk un, otrkārt, vairāk veselīgi nodzīvotu gadu, arī augstāka dzīves kvalitāte,” uzsver endokrinoloģe.
Taču viena no lielākajām panākumu atslēgām ir līdzcilvēku atbalsts, bez nosodīšanas par cilvēka izvēlēto metodi, kā sakārtot savu veselību un samazināt pārmērīgo svaru – ar vai bez medikamentiem, kaloriju deficītā, sportojot vai neliedzot sev tik vienkāršu prieku kā pusdienas ārpus mājām. “Vislabākais arī ir pajautāt: “Kā tu vēlies, lai es tevi atbalstu?” Cilvēks pats izstāstīs,” pauž Gita Avotiņa.
Nezināt, ar ko sākt? Vai arī jau esat uzsācis svara samazināšanas ceļu, bet rezultāti nav tādi, kā cerēts? Saruna ar ārstu var palīdzēt izprast piemērotākās iespējas tieši Jums!
