Uzvedība, kas veicina lieko svaru. Kāpēc pārtikas troksnis nav norma?

Medicīnas vidē jēdziens "pārtikas troksnis" definēts vien pēdējo gadu laikā, un kopš 2018. gada būtiski palielinājies pētījumu skaits par šo fenomenu – tās ir uzmācīgas, nevēlamas un nepārtrauktas domas par ēdienu, kas noved pie izmainītas ēšanas uzvedības. Ikdienā tas var izpausties, piemēram, kā domas par maltītēm, uzkodām un našķiem, vēl pirms notiesāta pamata maltīte. "Mēs tikko paēdam brokastis un jau kaļam plānus, ko gatavosim pusdienās, ko gatavosim vakariņās. Nemitīgi domājam par ēdienkarti. It kā ir bijusi normāla, veselīga, sabalansēta ēdienreize, bet nevaram pārstāt domāt par to, ka ledusskapja saldētavā vēl ir saldējums. Grūti pastrādāt, saglabāt produktivitāti, ja visu laiku jādomā un jādomā par ēdienu. Līdz beidzot aizejam līdz virtuvei un apēdam saldējumu," sajūtu apraksta endokrinoloģe.

Tas ir nepārtraukts fons, kas visu laiku skan smadzenēs. Un to ir ļoti grūti izprast cilvēkiem, kas ar pārtikas troksni nav saskārušies. "Kā tu vari visu laiku domāt par ēdienu? Mēs taču tikko paēdām brokastis, kādas pusdienas?" izskan pārmetumi. Sadzīvot ar pārtikas troksni īstenībā ir ļoti grūti, un tas ir emocionāli nogurdinoši.

Cilvēkam, ja ir pilnvērtīgs uzturs, nepārtrauktām domām par ēdienu nebūtu jābūt. Ja nemitīgā vēlme domāt par ēdienu neatkāpjas, pārtikas troksnis var radīt disforiskas izmaiņas ķermeņa uztverē, kā arī sociālus un psiholoģiskus traucējumus, uzsver Gita Avotiņa. "Pēc normālas, sabalansētas ēdienreizes, kas nav uzkoda vai salātlapas bez aizdara, cilvēkam vajadzētu iestāties sāta sajūtai. Nevajadzētu uzreiz domāt par to, kādas garšīgas karbonādes ēdīsim pusdienās vai ko es pasūtīšu restorānā. Ja šis fona troksnis sāk traucēt dzīves kvalitātei, tas sāk ierobežot mūsu ikdienu, un tad jau ēdiens ir tas, kas mūs vada. Tad jau mēs dzīvojam, lai ēstu, nevis ēdam, lai dzīvotu," skaidro endokrinoloģe.

Taču jāsaprot arī tas, ka ikdienišķa maltīšu plānošana ģimenē, kad mamma un tētis vienojas, ko pagatavot, iesaistot bērnus, būs rūpes par sevi un ģimeni. Būtiskākā atšķirība starp normālām domām par ēdienu un pārtikas troksni ir tā, ka pārtikas troksni neaizgaiņā gatavs maltīšu plāns nedēļai vai sātīgas pusdienas. Lai pārtikas trokšņa radio atšķirtu no izsalkuma, ir apzināti jāizvērtē savas sajūtas, jāattīsta apzinātība attiecībā uz savām ēšanas vēlmēm. "Var uzdot sev jautājumu – vai es tieši tagad gribu ēst? Vai es gribu ēst jebko, vai es gribu ēst kaut ko konkrētu? Jo visbiežāk ir tā – ja gribas ko konkrētu, tas biežāk var liecināt par emocionālu vēlmi, nevis fizioloģisku izsalkumu," pauž Gita Avotiņa.

Pārtikas troksnim var būt vairāki cēloņi. Ir gadījumi, kad bioloģiski cilvēkam ir augstāka apetīte un zemāka sāta sajūta, kas pati par sevi var radīt šādu fonu, piemēru min speciāliste. Tāpat arī smadzeņu atalgojuma sistēma, stress, emocijas un miega trūkums var radīt pārtikas troksni. Liela nozīme ir arī videi, kurā mēs dzīvojam, – ēdiena vieglā pieejamība, pārpilnība, aicinošas ēdiena smaržas un ēdiena mārketings var novest pie izteikta pārtikas trokšņa.

Liela loma ir arī pašam uzturam. Personai, kas aizraujas ar stingru, ļoti ierobežotu diētu ar zemu kalorāžu, tas fizioloģiski izraisa pastiprinātas domas par ēdienu. Tas ir gandrīz neizbēgami, jo organismam trūkst enerģijas, ja tam jādzīvo ar kaloriju daudzumu, kas neatbilst ikdienas fizisko aktivitāšu intensitātei un vajadzībām. Pārtikas troksni izteiktāku var padarīt arī atkārtotie svara zaudēšanas mēģinājumi. Taču daudz ko nosaka arī tas, kādas ir mūsu attiecības ar ēdienu.

Mūsu attiecības ar ēdienu veidojas jau bērnībā – no brīža, kad kā mazuļi saskaramies ar pirmajiem pārtikas produktiem. Tam piemērs ir vecāki un ne tikai tas, ko viņi pagatavo brokastīs, pusdienās un vakariņās, bet arī – kā uzvedas ārpus ēdienreizēm un kāda ir attieksme pret ēdienreizēm un uzturu.

Ikviens bērns mācās no piemēra. It īpaši mazs bērns, kurš ir kā sūklītis, skatās, kā vecāki dara, jo viņi ir paraugs, no kura mācīties. Ja, piemēram, vecāks pa kluso ēd saldumus, bet bērnam nedod, tad bērns arī iemācās, ka tas ir kaut kas slēpjams, ka saldumi jāēd slepus.

Līdzīgi ir ar to, ko bērns dzird no vecākiem un apkārtējiem, – ja mamma par savu izskatu izsakās ne tik labiem vārdiem un regulāri piemin, ka "vajadzētu dažus kilogramus nomest", arī bērns iemācās līdzīgu attieksmi pret sevi. Par labu nenāk arī ļoti strikti aizliegumi – nekādas limonādes, nekādas konfektes, nekādi cepumi. Un tad bērns sastopas ar pirmajām dzimšanas dienas ballītēm pie draugiem, kur "aizliegtie augļi" pieejami, un našķēšanās pārvēršas apsēstībā.

Ne viens vien ir dzirdējis pie ēdamgalda vecākus vai vecvecākus sakām: "Tu nekur neiesi, kamēr neizēdīsi šķīvi tukšu!" Šāda – šķietami nekaitīga – pavēle ļoti ietekmē attiecības ar ēdienu uz visu atlikušo mūžu. "Bērnam sāta regulācija ir diezgan laba. Bērni bieži vien daudz labāk nekā pieaugušie var sajust sāta sajūtas iestāšanos un to, ka pietiek ēst. Bet tieši šis "izēd šķīvi tukšu" bērnam zemapziņā iemāca to, ka sāta sajūtā nav jāklausās, ka tā nav svarīga. Un tad jau pieaugušā vecumā ir diezgan grūti saprast, ka ir jāieklausās sevī un jāpārtrauc ēst," pauž Gita Avotiņa.

Kā iemācīties neēst par daudz? Viens veids – izmantot mazāka izmēra šķīvjus, kas nav milzu paplātes lielumā. Ja šķīvis mazāks, nebūs vēlmes un iespējas milzīgai porcijai. "Mirklī, kad kopā ar pacientu sākam ārstēt aptaukošanos, vienalga, kādu metodi izmantojot, nostāja, ka jāapēd viss, bieži vien pasliktina cilvēka pašsajūtu un rezultātus. Un pat tad, ja cilvēkam nav aptaukošanās, viņš mēdz apēst par daudz, un tad pašsajūta nav tik laba, ir smagi, slikta dūša vai reizēm pat vemšana no pārēšanās," ieskicē endokrinoloģe. Pārēšanās nepalīdzēs svara samazināšanai pat medikamentozas vai ķirurģiskas ārstēšanas gadījumā – pašsajūta kļūs tikai sliktāka. Un atkal – pārmērīga ēšana var radīt lieko svaru, kas ilgtermiņā noved pie hroniskas aptaukošanās.

Endokrinoloģe norāda arī uz raksturīgu modeli: cilvēks apēd kaut ko, ko uztver kā neveselīgu vai sliktu, jūtas vainīgs un, lai justos labāk, atkal sniedzas pēc kāda kāruma – kas savukārt vainas sajūtu rada no jauna. Svarīgākais ir mēģināt no šī cikla izlauzties – nevis sodīt sevi par vienu epizodi, kad apēsts kaut kas vairāk, bet turpināt dzīvot un neatkārtot to, kas licis justies slikti.

"Attiecības ar ēdienu neuzlabo arī konkrētu produktu grupu izslēgšana no uztura – par vainīgiem padarot baltos miltus, kartupeļus vai ko citu. Viena produktu grupa parasti nav virssvara pieauguma vai aptaukošanās iemesls. Ilgtermiņa risinājums ir nevis aizliegumi, bet samērīgums un veselīgāku alternatīvu izvēle," uzsver endokrinoloģe.