Mūža piedzīvojums. Kā Mārtiņš divos gados atbrīvojās no 60 kg un atrada savu formulu

Ar svara pieaugumu Mārtiņš saskārās jau sākumskolā – ja vēl pirmās klases fotogrāfijās viņš uz sevi raugās kā uz gluži parastu dzīvespriecīgu puisēnu, tad pēc trešās vai ceturtās klases viņa svars sāka strauji pieaugt. Tiesa, tolaik viņš to vēl neuzlūkoja kā kaut ko ārkārtēju. Daļēji tāpēc, ka apkārtējiem tā nešķita problēma. Daļēji – jo viņam bija sava pasaule, kurā aizmirsties.

Nedz sports, nedz kādas citas fiziskās aktivitātes Mārtiņa ģimenē piekoptas netika. "Mamma bieži teica – labāk palikt iekšā. Un tā nu es uzaugu ar multfilmām. Tā bija mana drošā vide." Arī ģimenes uztura paradumi nebija no tiem veselīgākajiem. "Kārtīga latviešu klasika – cepti kartupeļi, krējuma mērces... Turklāt man kā jau bērnam ļoti garšoja kečups," viņš atminas.

Ar laiku parādījās arī nepatīkamas sajūtas: basketbola treniņos kļuva neērti pārģērbties citu priekšā, skriešana sagādāja grūtības un pamazām sekoja noslēgšanās sevī. "Tu jūties neērti un vienkārši vienā brīdī pārtrauc iet uz treniņiem."

Vidusskolas gados Mārtiņa neveselīgajiem paradumiem pievienojās arī "Coca-Cola", kuru viņš joprojām sauc par vienu no galvenajiem vaininiekiem sava svara pieaugumā. "Es to dzēru nenormālos daudzumos. Tas bija klasisks sugar loop – jo vairāk es to dzēru, jo vairāk man gribējās."

Šodien Mārtiņš uz savu pagātni skatās daudz analītiskāk nekā agrāk. Viņš ir pārliecināts, ka svara pieaugums nebija stāsts tikai par ēdienu. "Man šķiet, ka pie vainas bija ģimenes sadzīve kopumā un pārlieku liels stress, jo bija jāpalīdz vecākiem saimniecībā. Tiklīdz biju mājās no skolas, bija jāiet palīdzēt – gribu vai negribu. Tas viss sakrājās."

Turklāt tolaik sabiedrībā nerunāja par veselīgu uzturu, hormonālajiem procesiem vai fizisko aktivitāšu nozīmi. "Atceros, ka ģimenes ārsts man reiz teica, lai pacilāju hantelītes, gan jau viss atrisināsies." Šāda attieksme radīja sajūtu, ka viņu neviens nesaprot. "Likās, ka man pasaka – pats esi vainīgs."

Pārmaiņas Mārtiņa dzīvē sākās nevis ar grandiozu Jaungada apņemšanos notievēt līdz vasarai, bet gan ar virkni laimīgu nejaušību, kas laika gaitā papildināja cita citu. Pirmā no tām bija iepazīšanās ar meiteni. Viņš atskārta, ka vēlas kļūt par labāko sevis versiju, lai uzrunātu savu simpātiju, taču vēl nezināja, kā par tādu kļūt.

"Sabiedrībā joprojām populārs ir priekšstats, ka svara zaudēšana ir vienkārša matemātika – ēd mazāk, kusties vairāk, taču praksē viss bieži vien izrādās krietni sarežģītāk," viņš stāsta. Paralēli liekajam svaram Mārtiņam bija arī psoriāze, un tieši dermatologs bija pirmais speciālists, kurš viņam ieteica veikt hormonu analīzes un konsultēties ar endokrinologu.

"Es gadiem ilgi dzirdēju tikai to, ka man ir paaugstināts cukurs, bet neviens īsti nepaskaidroja, kas notiek. Izrādījās, ka man ir insulīna rezistence." Tieši šī diagnoze ļāva viņam paskatīties uz savu ķermeni citādi – Mārtiņš pirmo reizi saprata, kā insulīna darbība var ietekmēt svaru, izsalkumu un vielmaiņu. Tas gan nenozīmēja, ka problēma acumirklī bija atrisināta, taču beidzot parādījās virziens. "Pirmo reizi sapratu, ar ko man vispār jācīnās."

Tas ir svarīgs atgādinājums – liekais svars nebūt nav rakstura vājuma pazīme. Aiz tā var slēpties arī hormonāli, psiholoģiski un medicīniski faktori, kurus nepieciešams saprast.

Sākās eksperimenti ar uzturu. Tā kā iepriekšējā pieredze ar uztura speciālistu nebija pārāk veiksmīga, Mārtiņš svara zaudēšanu uzsāka diezgan "uz dullo". Sākumā viņš izmēģināja dažādus veidus, kā palielināt šķiedrvielu daudzumu savā uzturā. Kā briesmīgāko smejoties viņš atmiņā atsauc vārītus brokoļus – nē, nē un vēlreiz nē!

Pēcāk viņš nonāca pie pilngraudu maizes. "Visi saka, ka maizi nedrīkst ēst, bet manā gadījumā tā izrādījās liktenīga." To viņš izmantoja par pamatu savai vienīgajai ēdienreizei – brokastīm. "Katru rītu es apēdu divas maizes šķēles ar bezlaktozes krēmsieru, bekonu un olu ar šķidru vidu. Pusotru gadu tā bija mana vienīgā maltīte līdz nākamajam rītam." Tiesa, nu tik drakonisku uztura režīmu viņš vairs neieturētu – zaudēts tika ne vien svars, bet arī muskuļu masa. 

Domājot par svara zaudēšanu, nereti cilvēki iztēlojas intensīvus treniņus vismaz trīs reizes nedēļā sporta zālē, cilājot smagus svarus un pūšot un elšot uz skrejceliņa. Mārtiņa gadījumā viss sākās daudz vienkāršāk – ar pastaigām svaigā gaisā.  "Kad sapratu, ka svars krītas, sāku domāt, ko vēl lai lietas labā daru. Iedomājos – varbūt jāiet pastaigāt?"

Sacīts – darīts! Pastaigas neprasa īpašu inventāru, nenoslogo locītavas tik ļoti kā skriešana un – pats galvenais – tās ir ilgtspējīgas. "Man vienkārši iepatikās process, ka vairs nevarēju apstāties!" Un tieši šeit slēpjas būtiska atskārsme – ilgtermiņā cilvēki noturas pie aktivitātēm, kuras viņiem patīk, nevis pie tām, kuras teorētiski sadedzina visvairāk kaloriju.

"Tā kā dzīvoju Zolitūdē, sāku staigāt pa Imantas veloceliņu. Sākumā pavisam nedaudz, taču drīz vien kilometru skaits kāpa, gandrīz trīs reizes pārsniedzot manu ierasto ikdienas aktivitāti. Tā vienā brīdī es katru dienu nogāju 12 kilometrus. Ja pirms tam vidējais rādītājs gadā man bija divi miljoni soļu, tad tajā periodā tas uzkāpa uz četriem un pat sešiem miljoniem gadā," viņš stāsta.

Lai nezaudētu motivāciju, Mārtiņš visu dokumentēja savā "Instagram" profilā. Sākotnēji kā atskaiti pašam sev, pēcāk jau kā publisku dienasgrāmatu, kurā rūpīgi dokumentēja procesu, veidoja grafikus un analizēja rezultātus. Tas palīdzēja redzēt progresu pat tad, kad emocijas svārstījās.

Viņaprāt, motivācija ir pārāk nepastāvīga, lai tikai uz tās būvētu un balstītu lielas dzīves pārmaiņas. "Vienu dienu motivācija ir, bet citā – nav. Tāpēc daudz svarīgāks ir plāns, sistēma un ikdienas paradumi," viņš uzskata. 

Nākamā laimīgā nejaušība Mārtiņa dzīvē bija drauga vecpuišu ballīte, kurā viņš iepazinās ar boksa treneri Arni Ritenieku. Mārtiņu šis cīņu sporta veids tik ļoti ieinteresēja, ka sarunāja – tad, kad zaudēs vēl vairāk svara (tobrīd viņa svars bija 150 kilogramu), sāks trenēties boksā. Taču nepacietība guva virsroku, un labi, ka tā – jau pēc divām nedēļām Mārtiņš zvanīja Arnim, lai pieteiktos uz treniņu.

Mārtiņš atklāj – tolaik nemaz nebija pārliecināts, ka sporta zāle viņam ir īstā vieta, taču ātri vien saprata, ka pieņēmis pareizo lēmumu. "Sākumā tie bija vienkārši vingrinājumi, staipīšanās, kas izglāba manas gūžas – ja kādreiz, kāpjot pa trepēm, tās mēdza sāpēt un "iesprūst", tad tagad tādu problēmu man vairs nav."

Pēcāk mobilitātes vingrinājumiem klāt nāca svarcelšana. Ja sākumā Mārtiņš knapi spējis pacelt 20 kg stieni, tad nu viņa spējas izaugušas līdz 110 kg. Tas pats arī spiešanā guļus – no 20 kilogramiem viņš progresējis līdz 65 kilogramiem. Tas viss pateicoties cītīgiem treniņiem trīs reizes nedēļā.

"Mans mērķis bija nomest svaru līdz 110 kilogramiem un tad skatīties, ko un kā darīt tālāk. Piestrādāt pie spēka treniņiem, lai sakārtotu muskuļus, un tad nogriezt lieko ādu. Plāns man bija, taču notika dzīve un viss aizgāja šķībi... Man bija mērķis, taču nebija plāna, kā svaru noturēt," viņš neslēpj. 

Lai arī savā svara zaudēšanas ceļā piedzīvojis atkritienu, Mārtiņš nezaudē humora izjūtu un optimismu, bez kā, viņaprāt, atbrīvošanās no liekajiem kilogramiem nav iespējama. Viņš joprojām eksperimentē, pielāgo ēšanas režīmu, analizē rezultātus un meklē ilgtspējīgu līdzsvaru, taču šoreiz jau ar gudrāku un saudzīgāku pieeju, atvērtāku prātu un pakāpeniskāku pieeju, nekrītot galējībās un nešaustot sevi par katru novirzīšanos no sākotnējā plāna.

Turklāt šoreiz viņam ir vēl viens iemesls atbrīvoties no liekajiem kilogramiem: "Tagad es zinu, cik viegli ir tad, kad nav virssvara. Vari uzkāpt pa trepēm bez aizelšanās un gūžu sāpēm, vari normāli pietupties un aizsiet kurpes. Cilvēkiem bez liekā svara šādas lietas šķiet pašsaprotamas, taču tiem, kuri ilgstoši dzīvojuši ar vairākiem desmitiem lieku kilogramu, tās kļūst par ļoti konkrētiem progresa rādītājiem. Tikai tagad es saprotu, cik daudz lietu pirms biju pieņēmis kā normālas un samierinājies."

Mārtiņš ir pārliecināts – universālas formulas nepastāv. "Tas, kas strādā vienam, citam var būt pilnīgi nederīgs." Tieši tāpēc viņš skeptiski raugās uz kategoriskiem padomiem – ne tikai attiecībā uz diētām, bet arī uz motivāciju: "Neviens tev nevar pateikt, kāpēc kaut ko darīt vai nedarīt. Ja gribi izskatīties kā anime varonis – lai iet! Ja gribi uzrunāt dāmu – arī der! Galvenais, lai motivācija nāk no tevis paša."

Viņš gan atzīst, ka svara zaudēšana ir diezgan vientulīgs pasākums, tāpēc iesaka atrast vismaz vienu cilvēku, kuram var uzticēties: "Draugu, partneri, treneri – kādu, kurš palīdz saglabāt kursu arī grūtākajos brīžos. Cilvēki ar lieko svaru zina, ka viņiem vajadzētu vairāk kustēties un ēst veselīgāk. Viņiem nav vajadzīgs vēl viens kritiķis. Daudz vērtīgāka ir patiesa interese, sapratne un uzmundrinājums. Īpaša un mīļa pateicība "Sacīkšu Jenotam", ka dienu dienā pieskati Pipariņu."

Mārtiņš neuzskata savu stāstu par pabeigtu – viņš ir apņēmības pilns ceļu turpināt. "Neviens tev nevar pateikt, kā un kāpēc kaut ko darīt. Un, ja kādam kaut kas nepatīk, lai iet dillēs! Tas ir tavs un tikai tavs stāsts. Tavs mūža piedzīvojums."